“수행자들이여, 과거의 열여덟 근거를 접촉 없이 느낄 수 있다는 것은 불가능하느니라. 수행자들이여, 인식하는 사후 자아의 열여섯 근거도 불가능하느니라. 수행자들이여, 인식 없는 자아의 여덟도 불가능하느니라. 수행자들이여, 인식도 비인식도 아닌 자아의 여덟도 불가능하느니라.”
Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantaṁ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṁvedissantīti netaṁ ṭhānaṁ vijjati. Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṁ saññiṁ attānaṁ paññapenti soḷasahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṁvedissantīti netaṁ ṭhānaṁ vijjati. Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā asaññīvādā, uddhamāghātanaṁ asaññiṁ attānaṁ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṁvedissantīti netaṁ ṭhānaṁ vijjati. Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā uddhamāghātanaṁ nevasaññīnāsaññiṁ attānaṁ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṁvedissantīti netaṁ ṭhānaṁ vijjati.
디가 니까야 DN 1 범망경 (Brahmajālasutta)배경
불가능성의 반복은 과거 합계와 미래의 세 사후 존속론으로 이어집니다. 열여덟·열여섯·여덟·여덟과 네 번의 “수행자들이여”를 두고, 접촉 없이 느낀다는 가능성을 항목마다 부정합니다. 미세한 사후 상태를 말하는 견해도 현재의 접촉과 느낌에서 벗어나 독립적으로 경험되는 것이 아님을 밝힙니다. 과거 열여덟과 세 사후 묶음에도 같은 불가능성이 반복되어, 미세한 자아론조차 현재 경험의 조건을 벗어나지 못합니다.
묵상
죽은 뒤의 자아를 말하는 생각도 지금의 접촉과 느낌 안에서만 경험된다는 점이 어떻게 들리나요? 먼 미래에 대한 확신을 현재 일어나는 사건으로 바라볼 수 있을까요? 과거 열여덟과 세 사후 자아론이 지금의 접촉 없이는 느껴지지 않는다는 부정은 시간의 거리를 어떻게 좁히나요?